Saule pār šo suni ir izlējusi trauku savas krāsas – tā par akitu saka japāņi.
Japāna…
Uzlecošās saules zeme, ziedoši ķiršu dārzi, oregami, samuraji, leģendām un noslēpumiem apvītā Japānas vēsture, gadsimtiem sena kultūra un tradīcijas…
Katram no mums Japāna saistās ar ko citu, bet biežāk ar kaut ko maz zināmu un nedaudz noslēpumainu. Un tikai retais zina, ka Japānā ir arī īpaša attieksme pret Japāņu suņu šķirnēm un to gadsimtiem seno vēsturi. Japāņu suņu šķirnes un Japānas cilvēku attieksme pret tām ir daļa no Japānas kultūras un vēstures.
Akita – viena no senākajām suņu šķirnēm ne tikai Japānā, bet arī pasaulē, neatņemama šīs senās, viedās un mītiskās zemes kultūras un vēstures mantojuma daļa.
Šķirnes vēsture:
Stāstīt par akitu un nepieminēt šķirnes vēsturi, nozīmē nepateikt par šiem skaistajiem, harmoniskajiem un gudrajiem suņiem neko.
Līdz pat šim brīdim nav viennozīmīga viedokļa par to, kad, no kurienes, kādu apstākļu ietekmē Japānā ir parādījusies šī šķirne, kāda ir bijusi šķirnes attīstība cauri gadsimtiem un kas ir ietekmējis to, kāda akita izskatās šodien un kādu mēs to pazīstam. Bet vēsturnieku un šķirnes pētnieki ir vienisprātis – tā ir viena no senākajām suņu šķirnēm, kas saglabājusies nemainīga gadsimtiem ilgi.
Aptuveni mūsu ēras sākumā, kad sākās lielā tautu pārvietošanās no Korejas un Ķīnas, kopā ar cilvēkiem uz Japānas salām pārcēlās arī viņu suņi, kas laikā gaitā sajaucās ar vietējiem, salās jau dzīvojošajiem suņiem. Tas ir attiecināms uz laiku, kad sāka veidoties Japānas valstiskums. Bet nedaudz vēlāk, mūsdienu japāņu priekšteči sāka apgūt jaunas teritorijas – tajā skaitā Hosju salas ziemeļu daļu. Tiešu tur atrodas mūsdienu Japānas prefektūras – Akita, Ivate, Aomori, Jamagata, kas uzskatāma par akitas dzimteni. Par tā laika suņu izskatu liecina zīmējumi uz arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem traukiem – suņiem ir stāvas ausis un aste ripulī uz muguras vai stāva, kas ļoti atgādina mūsdienu akitu.
Šķirnes nosaukums ir cēlies no šīs kalnu provinces nosaukuma – AKITA, kas atrodas lielākās Japānas salas Hosjū salas ziemeļu daļā. Tā kā šī salas daļa ir kalnaina, grūti sasniedzama un ar salīdzinoši bargu klimatu, tā ilgstoši bija faktiski izolēta no pārējās Japānas daļas. Dzīvojot šādā izolācija, akita kā šķirne izveidojās bez citu šķirņu piejaukumiem un nostabilizējās.
Pirmajās rakstiskajās liecībās, kas atrastas par VI - VII gs. Japānu, var atrast ziņas, ka imperatori un tam pietuvinātie vanagu medības jau ir izmantojuši suņus, akitas priekštečus.
Stāsts par suni Širo tiek uzskatīts par pirmo vēstures leģendu, kur tiek aprakstīta akita.
Notikums ir attiecināms uz 1604.gadu un kā vēsta japāņu eposs, mednieks vārdā Sadaroku, kuram bija atļauja medīt kopā ar savu balto suni Širo devās kalnos briežu medībās, bet aizmirsa mājās tam izdoto medību atļauju. Sadaroku sagūstīja kopā ar medību trofejām karojošā kaimiņu apgabala karavīri un ielika cietumā. Leģenda vēsta, ka suns, novērtējot radušos situāciju, skrēja uz mednieka mājām. Mednieka sieva, ieraudzījusi aizelsušos un novārgušo suni, saprata, ka notikusi nelaime. Ieraudzījusi, ka mājās ir palicis šis svarīgais dokuments – medību atļauja – viņa piesēja to sunim pie kaklasiksnas un sūtīja pie saimnieka. Suns aiznesa atļauju savam saimniekam, bet diemžēl – bija jau par vēlu. Sadaroku jau bija sodīts. Leģendai ir vairākas versijas par to, kas tālāk notika ar suni Širo un mednieka atraitni, bet pēc Širo nāves vietējie iedzīvotāji Širo apglabāja speciāli tam uzbūvētās kapenēs, tik ļoti tos bija iespaidojusi suņa uzticība.
Vairāk nekā 260 gadus Hosjū salas ziemeļu daļā – tagadējā akitas provinces teritorijā - valdīja izsūtītā valdnieka Satakē dzimta. Satakē dzimtas pārstāvji no paaudzes paaudzē rūpējās par savu vīriešu kaujas prasmēm un cīņas garu un organizēja ne tikai dažādu veidu viencīņas turnīrus, bet aizrāvās arī ar suņiem, tajā skaitā organizēja suņu cīņas un meklēja tuvākajā apkārtnē šīm cīņām piemērotus lielus un spēcīgus suņus.
Tā kā šī reģiona cilvēku galvenais iztikas avots bija medības, arī suņus audzēja galvenokārt medībām, arī šķirnes sākotnējais nosaukums bija “matagi-ken”- suns-mednieks. Tieši šajā kalnainajā reģionā – vietā ar salīdzinoši bargu klimatu ap 1600 gadu sāka audzēt spēcīgus, lielus suņus ar masīvu, lācim līdzīgu galvaskausu un biezu vilnu.
Vēsturiskais suņu pielietojums:
Akitas, kā suņus izmantoja lielu dzīvnieku – mežacūku, briežu, melno lāču medībām, bet valdnieka dinastijas pārstāvji – arī suņu cīņās. Laikā no 1603 – 1867.gadam, notiek vislielākās izmaiņas šķirnes vēsturē un akitas ārējā izskatā. Sākotnējai akita bija neliela vai vidēja izmēra suņi, bet pēc tam kad Akitas provincē atklāja zelta atradnes un ilgstošie feodālie kari starp tautām, padarīja provinces iedzīvotājus ļoti neuzticīgus un uzmanīgus, akita suņus arvien plašāk izmantoja kā sargsuni, tāpēc tai vajadzēja izskatīties lielākai un bargākai. Akitu vietējie iedzīvotāji ļoti augstu vertej akā sargsuni, jo akita bija uzticīga, mīlēja mājiniekus – savu ģimeni un pašaizliedzīgi to aizstāvēja. Akitas prefektūrā šie suņi bija ļoti izplatīti, tie piederēja gan augstmaņiem, gan zemniekiem.
Tikai pēc 1868.gada Miedži buržuāziskās revolūcijas, kad Japāna atteicās no izolētas feodālās valsts iekšpolitikas, parādās pirmās ziņas par suņiem, kas dzīvo Hosjū salas ziemeļos un kuru izmēri ir krietni lielāki nekā jau zināmajām suņu šķirnēm Japānā. Šo suņu aprakstos minēti trīs šo suņu paveidi –
- cīņas suņi, kas palikuši pēc samuraju Satake klana;
- sargsuņi, ko vietējie iedzīvotāji izmantoja savu mājokļu apsargāšanai;
- matagi – inu jeb medību suņi.
Visu trīs šķirnes paveidu suņi bija atšķirīgi gan pēc izmēra, gan ārējā izskata. Šie suņi izcēlās ar biezu kažoku, spēcīgu miesasbūvi, saslietām ausīm un gredzenā sagrieztām astem.
Akitas perfektūra:
Pamazām par Akitas prefektūras kinoloģiskas attīstības centru izveidojās pilsētiņa Odeta, kas atrodas prefektūras ziemeļu daļā, kalnu pakājē. Līdz 1870.gadam Odetas apkaime bija slavena ar cīņas suņu audzēšanu, tur valdīja uzskats, ka suņu cīņas iedvesmo samuraju cīņas garu. Šīs senās nodarbes dēļ daudzās valstīs joprojām akitu uzskata par agresīvu suni, tomēr mūsdienu akitai ir visai maz līdzības ar seno cīņas suni.
1899. gadā, Akitas prefektūras Odetas pilsēta, cerot izpelnīties nākamā Japānas imperatora prinča Joshihito labvēlību, dāvina tam šo skaisto suņu pāri kā uzticības un lavēlības zīmi. Akita kā drosmīgs un spēcīgs suns kļūst populāra Japānas imperatoram pietuvinātās aprindās un tai tiek piešķirts īpašs statuss. Nevienam, izņemot imperatoram un tā līdzgaitniekiem bija atļauts mājās turēt akita suņus, faktiski akita tika pielīdzināta dievībām. Nežēlīgi tika sodīti tie, kas nodarīja pāri sunim, vai vēl ļaunāk – nogalināja akitu. Katram sunim imperatora galmā tika norīkots personīgais kalps, kura pienākums bija ne tikai apkalpot suni, bet izradīt arī noteiktus cieņas apliecinājumus.
Vispārēja iedzīvotāju interese par suņu cīņām, arī gaiļu cīņām, piesaistīja lielas nelegālās naudas plūsmas. Lai kontrolētu situāciju šajā azartspēļu jomā, Japānas valdība 1909.gadā pieņēma likumu, kas aizliedz suņu cīņas atsevišķos reģionos, tajā skaitā Akita provincē. Tas nodarīja lielu kaitējumu vietējai suņu populācijai, jo daudzi suņu īpašnieki vairs nevēlējās uzturēt suņus un rūpēties par šķirnes attīstību. Lielākā daļa suņu nokļuva uz ielas un kļuva par klaiņojošiem suņiem.
Vēl viens iemesls, kas būtiski samazināja suņu, tajā skaitā akitu skaitu Japānā, bija trakumsērgas uzliesmojums un pastiprināta veterinārā kontrole, kas tika noteikta pēc tam. No 1901.- 1905.gadam Japānā tika konstatēti 99 trakumsērgas gadījumi. Valdība noteica ļoti stingrus veterināros un suņu turēšanas noteikumus, bet šie pasākumi, pretēji cerētajam, deva pretēju efektu. Lielākajai daļai iedzīvotāju nebija iespējams ievērot noteiktos suņu turēšanas noteikumus, un viņi bija spiesti no saviem mīluļiem atteikties. Daudzi dzīvnieki atkal nonāca uz ielas. Klaiņojošo suņu izķeršanu veica galvenokārt cilvēki, kas neorientējās šķirnē un nemācēja noteikt, cik vērtīgs ir vai nav konkrētais suns, tādējādi tika iznīcināti daudzi izcili šķirnes pārstāvji.
1910.gadā Japānā tika ieviestas licences suņu turēšanai, kas kārtējo reizi pavairoja klaiņojošo suņu skaitu, jo licences bija dārgas un daudzi iedzīvotāji tās nevarēja atļauties. Īpaši tas skāra tos iedzīvotājus, kas dzīvoja lauku un kalnu rajonos, īpaši Japānas ziemeļu daļā, kur iedzīvotāju ienākumi bija īpaši zemi. Un atkal akita suņu skaits strauji samazinājās.
Tādējādi līdz 1912.gadam, kas uzskatāms par Meidži ēras beigām, suņu skaits Japānā samazinājās apmēram par 70 – 80%. Izmainījās arī suņa ārējais izskats, jo 19.gadsimta 90 –jos gados, tāpēc, ka akita tika krustota ar vairakām citām šķirnēm, tika zaudētas vairākas akitai raksturīgās šķirnes pazīmes – stāvās ausis, astes ripulis uz muguras un citas.
Vēl vien faktors, kas būtiski ietekmēja šķirnes tīrību un kvalitāti bija krievu – japāņu karš. Pēc uzvaras šajā karā, puse Sahalīnas salas nonāca Japānas valdījumā un daudz Tohoku provinces iedzīvotāji devās siļķu zvejā uz Hokaido, Sahalīnu un Kamčatku. Cilvēku pārvietošanās veicināja arī suņu pārvietošanos un apmaiņu – lielās suņu šķirnes no Sahalīnas un Hokaido nonāca Japānas teritorijā. No Sahalīnas ievesto garspalvaino šķirņu ietekmes rezultātā, sāka parādīties daudz garspalvainu suņu arī Japānā un joprojam ir sastopamas garspalvainas akitas.
Ar jauna Japānas imperatora - Taisho ( 1912.g.) nākšanu pie varas, izmainījās arī valsts iekšpolitikas virziens. Japāna sāka atgriezties pie savām nacionālajām vērtībām. 1913.gadā atcēla suņu cīņu aizliegumu, taču pretēji cerētajam, tas nodarīja vēl lielāku ļaunumu akita šķirnei. Cenšoties iegūt arvien lielākus suņus, lai uzlabotu to cīņas suņu īpašības, audzētāji Odetā krustoja akitas ar citiem lielo šķirņu suņiem, galvenokārt ar Tosa Inu.
Šo periodu var nosaukt par šķirņu krustošanas laiku, taču vienlaicīgi parādījās cilvēki, kas bija norūpējušies par japāņu suņu šķirņu tīrību. Visā valstī sākās kustība ne tikai Japānas suņu šķirņu aizstāvībai, bet arī par seno Japānas tradīciju, kultūras vērtību, dzīvnieku un augu saglabāšanu. Šo kustību nosauca par “Dabas pieminekli’ un tās galvenais uzdevums bija noskaidrot un aprakstīt “Dabas pieminekļus” gan augu, gan dzīvnieku valstī.
1920.gadā Shozaburo Vatase, Tokijas universitātes profesors un kustības “Dabas piemineklis” entuziasts, devās uz Odetu Akitas prefektūrā, lai atrastu, aprakstītu un iekļautu minētā nosaukuma nominantu sarakstā suņu šķirni Akita Inu. Neskatoties uz profesora ieguldīto lielo darbu, viņam tā arī neizdevās atrast suņus, kurus varētu uzskatīt par šīs šķirnes tīrasiņu pārstāvjiem.
1927.gads ir uzskatāms par nākamo pavērsiena punktu akita šķirnes vēsturē. Hirokichi Saito, liels suņu audzēšanas entuziasts, devās no Tokijas atkal uz Odeti akita suņu meklējumos. Odetā viņš satikās ar pilsētas mēru, kas arī bija liels šīs šķirnes atbalstītājs. Šīs tikšanās rezultātā tika izveidotas divas draudzīgas organizācijas – AKIHO – Akita-inu aizsardzības un saglabāšanas biedrība un NIPPO – japāņu suņu šķirņu aizsardzības un saglabāšanas biedrība. Ilgu laiku abas šīs organizācijas attīstījās kopā, bet sakarā ar to, ka abās šajās biedrībās nebija daudz biedru, AKIHO attīstījās kā NIPPO reģionālā nodaļa valsts ziemeļu daļā.
Tikai 1931.gadā, pateicoties abu entuziastu – Odetas pilsētas mēra Shigei Izumi un Hirokichi Saito –ieguldītajam darbam, šķirnei Akita-Inu tika pieķirts nosaukums “Dabas piemineklis” . Taču šī godpilnā nosaukuma piešķiršana neatrisināja daudzu gadu garumā radušās problēmas ar šķirni - faktiski akita – inu kā šķirne neeksistēja. Apmēram desmit suņu, kas tika atrasti Akita prefektūras kalnu ciematos, bija tālu no ideāliem šķirnes pārstāvjiem un bija asinsradinieki. Pirmajā šķirnes atjaunošanas periodā vispirms vajadzēja atjaunot šķirnes ārējo izskatu, lai tas līdzinātos japāņu suņiem – bija jāpaceļ nokarenās ausis, jāpaceļ aste no nokarenas līdz ripulī sagrieztai uz suņa muguras. Nokarenā aste bija saglabājusies mantojumā no laika, kad akita tika izmantota suņu cīņās un krustota ar Tosa - inu. Selekcionāri no AKIHO un NIPPO apbraukāja reģionus Tohoku un Hokaido, lai atrastu suņus, ar kuru palīdzību varētu atrisināt minēto uzdevumu. Šķirnes atjaunošanas programmā tika iekļauti vairāki suņi Matagi-inu no Ivates prefektūras kalnu rajoniem, Hokkaido-ken un Karafuto šķirņu suņi.
Bet bija vēl viena problēma. Japānas sabiedrība nebija gatava savas nacionālās šķirnes atjaunošanai un atbalstīt selekcionāru darbu. Sabiedrība neko nezināja par šķirni akita-inu un Japānā populāras bija kļuvušas Eiropas suņu šķirnes. Bija vajadzīgs stāsts un tāds radās…. Stāsts par uzticīgo suni Hačiko saviļņoja ne tikai visu Japānas sabiedrību, bet arī daudz cilvēku tālu aiz Japānas robežām.
Stāsts par Akitu Hačiko:
Stāsts par suni Hačiko aizsākas tālajā 1923.gadā, kad Odetes priekšpilsētā piedzimst akita šķirnes kucēns. Ja gribam būt precīzi, tad tikai vēlāk viņš kļuva par šīs šķirnes kucēnu. Tajā laikā par akita šķirni Japānā zināja tikai retais. Bija Taisho ēras divpadsmitais gads. Pēcfeodālisma perioda pēdējie 50 gadi un steigā uzbūvētais kapitālisms un Japāna nokļuva uz nacionālās pašapziņas un kultūras renesasnses sliekšņa.
Taj’apat laik’akucēns, kas neko nezināja par ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem valstī, tika aizvests uz vairāk kā 1000 km tālo Tokijas priekšpilsētu Shibuija pie sava jaunā saimnieka – Tokijas universitātes profesora Eisaboro Ueno. Profesors bija liels suņu mīļotājs un kucēns kļuva par viņa astoto suni un tāpēc tika nosaukts par Hači jeb Hačiko ( japāņu valodā Hači nozīmē skaitlis “astoņi”).
Ļoti ātri starp saimnieku un mazo Hačiko izveidojās īpasi draudzīgas un uzticības pilnas attiecības. Rītos Hačiko pavadīja savu saimnieku uz tuvējo dzelzceļa staciju, no kurienes viņš braucu uz darbu, bet vakaros tieši pulksten 17.00 sagaidīja profesoru tajā pašā stacijā. Brīvdienas abi pavadīja garās pastaigās un draiskās rotaļās, priecājoties par kopā pavadīto laiku. Tā tas turpinājās vairāk kā pusotu gadu un būtu turpinājies vēl ilgi, ja liktenīgā diena, kad Hačiko saimnieks neatgriezās no darba. Viņš darbā bija miris no asinsizplūduma smadzenēs. Stāsta, ka dienā, kad viņa mīļotā saimnieka mirstīgās atliekas atveda mājās uz Shibuija priekšpilsētu, Hačiko, neizpratnē par notiekošo, esot ielauzies mājā, izsitot stiklotās durvis un visu nakti nogulējis pie sava mirušā saimnieka kājām.
Pēc sava saimnieka bērēm, Hačiko aizveda pie profesora radiem uz Tokijas austrumu priekšpilsētu, uz Asakuse, taču Hačiko regulāri bēga prom un atgriezās pie vecās mājas, kur bija dzīvojis kopā ar savu profesoru otrā Tokijas pusē. Pēc gada, profsora radi samierinājās ar notekošo un atdeva Hačiko profesora bijušajam dārzniekam Shibuija priekšpilsētā. Katru dienu noteiktā laikā Hačiko pameta dārznieka māju, noskrēja gar profesora māju un devās uz Shibuijas dzelzceļa staciju. Hačiko saspringti ēroja cilvēkus, ka siznāca no stacijas ēkas un tikai izsalkums vēlā vakara stundā lika tam atgriezties dārznieka mājā. Tā tas turpinājās dienu no dienas, gadu pēc gada. Hačiko atrašanās pie dzelzceļa stacijas katru diena nepalika nepamanīta. Cilvēki stāstīja cits citam par šo neticami uzticīgo suni, kas gadiem gaida savu saimnieku atgriežamies.
1932.gada septembrī viena no vadošajām Japānas avīzēm Asahi Shinbun publicēja staštu par Hačiko likteni. Vairāki raksti ar stāstu par uzticīgo suni no stacijas Shibuija tika publicēti arī Japānas suņu audzētāju žurnālā. Tieši pateicoties šīm publikācijām stāsts par uzticīgo suni Hačiko kļuva ļoti populārs ne tikai Japāna, bet arī aiz tās robežām.
Šis stāsts tik ļoti iedvesmoja pazīstamo tēlnieku Tern Ando , ka viņš izveidoja pieminekli uzticīgajam sunim - bronzā izlietu suņa tēlu. Piemineklis tika uzstādīts Shibuija stacijā iepretī biļešu kasēm un svinīgi atklāts 1934.gada 21.aprīlī. Atklāšanas ceremonijā piedalījās daudzi priekšpilsētas iedzīvotāji, tajā skaitā arī profesora ģimene un bērni, un, protam, pats Hačiko.
1935.gada 8.martā, savas dzīves 13 gadā un desmitajā gaidīšanas gadā Hačiko nomira turpat Shibuijas stacijā. Hačiko kauli tika apglabāti profesora kapa vietā, bet no ādas izgatavots izbāzenis, kas ir izstādīts Japānas nacionālajā muzejā.
Šis stāsts par uzticīgo suni Hačiko veicināja to, ka trīsdesmito gadu vidū Japānā izveidojās subkultūra, kas saistīta ar Hačiko vārdu - neskaitāmi vīžu raksti, stāsti, dzejoļi, pat himna ar nosaukumu “Uzticīgais suns Hačiko”. Stāsts par Hačiko parādās laikā, kad Japānā tiek uzsākts darbs pie akita šķirnes atjaunošanas. 1931.gadā, kā jau iepriekš minēts, Lauksaimniecības ministrija ar īpašu rīkojumu piešķir škirnei akita nosaukumu “dabas piemineklis”, vienlaicīgi pieņemt slēmums par spēku apvienošanu šķirnes atjaunošanai. Stāsts par Hačiko un stāsts par akita šķirnes atjaunošanu ir nesaraujami saistīti un var droši apgalvot, ka akita kā šķirne kļuva populāra Japānā un pasaulē tieši pateicoties tieši stāstam par uzticīgo suni Hačiko.
1944.gada aprilī Hačiko bronzas skulptūra tika konfiscēta kara vajadzībām, bet pēc otrā pasaules kara beigām, 1948.gadā, tās skulptora Takeši Ando dēls atjaunoja skulptūru un novietoja to atpakaļ tās vietā.
1937.gadā amerikāniete Helēna Kellere apmeklēja Japānu ar humanitāro misiju. Akita provinces apmeklējuma laikā viņa lūdz, lai viņai parāda akita – inu šķirnes suni. Kelleres kundzei parādīja 2 mēnešus vecu kucēnu vārdā Kmikadze un – kucēns tik ļoti iepatikās un saviļņoja misionāri, ka viņa izteica vēlmi kucēnu iegādāties. Rezultātā viņai šo kucenu uzdāvināja un kucēns devās kopā ar Kelleres kundzi uz ASV. Diemžēl Kamikadze nepārdzīvoja garo jūras ceļojumu no Japānas uz Ameriku un ceļā gāja bojā. To uzzinot, Japāna nekavējoties nosūtīja Kelleres kundzei tā paša metiena kucēnu Kenzana, kurš laimīgi sasniedza Ameriku un var teikt kļuva par Akita –inu ciltstēvu ASV.
Akita suņu izstādes sākums:
Sākot ar 1932.gadu NIPPO sāk organizēt suņu izstādes, kas ar katru gadu kļūst arvien populārākas un vairāk apmeklētas. Tā rezultātā 30-jos gados akita skaits un popularitāte strauji pieaug. Diemžēl vienlaicīgi ne starp NIPPO, ne AKIHO speciālistiem, ne akita inu audzētājiem nav vienota viedokļa par šķirnes attīstības virzieniem. Suņu ārējais izskats stipri atšķiras viens no otra, bet galvenais uzdevums bija sasniegts – akitai bija stāvas ausis un krāšņa aste ripulī virs muguras.
Otrais pasaules karš ārkārtīgi spēcīgi ietekmēja turpmāko šķirnes attīstību. Līdz 1942.gadam Japāna dzīvoja salīdzinoši mieīgi, taču pēc sakāves pie Midzue, valsts nonāca kritiskā kara stāvoklī, kas būtiski ietekmēja arī valsts ekonomiku.
Pārtikas trūkums veicināja to, ka arvien mazāk dzima jauni kucēni, bet pieaugušie suņi mira no bada. Un atkal daudzi saimnieki, nespējot nodrošināt suņiem barību, izlika tos uz ielas. Šajā laikā pēc valdības rīkojuma, ļoti aktīvi darbojās sanitārais dienests. Viss tika pakārtots vienam principam – visu frontei, visu uzvarai….
Suņus atņēma to saimniekiem, izķēra, bet krāšņo akitas kažoku apstrādāja un izmantoja apģērba gatavošanai armijas vajadzībām. Vienīgais izņēmums, ko neskāra minētais rīkojums, bija vācu aitu šķirnes suņi, kuus izmantoja armijas vajadzībām. Daudzi akita inu audzētāji, lai pasargātu savus mīluļus to izmantoja, pārsauca savus suņus eiropiešu vārdos vai aizveda tālu prom un slēpa mazos ciematiņos grūti pieejamos kalnu rajonos. Tas pasargāja no iznīcības daudzus atpazīstamus suņus.
Ir pieņemts uzskatīt, ka pēc kara beigām izdzīvoja viena daži akita šķirnes suņi. Dažādos avotos ir mināts dažāds izdzīvojušo suņu skaits – no 5 – 10. Taču fakti liecina par ko citu – pirmajā pēckara AKIHO izstādē, kas notika 1947.gada novembrī, tika jau izstādītas 22 akitas. Nākosājā izstādē 1948. gada aprīlī – jau 67 akitas. Galvenokārt tie bija suņi, kas bija pārdzīvojuši karu vai dzimuši kara laikā. 1949. gadā AKIHO sāk izdot žurnālu AKITAINU, kas reizi divos mēnešos iznāk joprojām.
Pēckara periods iezīmējas ar savstarpēji konkurējošām attiecībām starp AKIHO un NIPPO, kā rezultātā faktiski izveidojas divas šķirnes – akita inu un amerikāņu akita. Šo nesaskaņu pamatā bija savstarpējās ekonomiskās attiecības. NIPPO bija liela vēl pirmskara laikā iegūta pieredze izstāžu rīkošanā, mītne Tokijā, spēcīgs reģionālo nodaļu tīkls centrālajos Japānas reģionos, kuru ekonomiskais stāvoklis bija ievērojami labāks, kā valsts nomalē. Tas ļāva NIPPO organizēt kucēnu izplatīšanas un pārdošanas biznesu uz valsts bagātākajiem rajoniem, kurus tā ieguva par dempinga cenām no AKIHO. Faktiski NIPPO izmantoja AKIHO tikai suņu piegādei. AKIHO neapmierināja šāds biznesa modelis un 1947.gadā tika izveidota trešā kinoloģiskā organizācija – Akita inu asociācija ( AKIKYO). Tās galvenais uzdevums bija nogādāt kucēnus no AKITA provinces uz valsts centrālajiem rajoniem.
Eiropā pirmie akita kucēni nonāca tikai pagājušā gadsimta 60 – to gadu beigās. Ja ņem vērā valodas grūtības, kā arī ne pārāk izteiktā Japānas audzētāju vēlme dalīties ar informāciju par šķirnes audzēšanu, padomiem un arī labiem kucēniem ar eiropiešiem, kļūst skaidrs, cik sarežģīts ir bijis šīs īpašās šķirnes attīstības ceļš Eiropā.
Šobrīd situācija ir mainījusies, Japānai ir izveidojušās labas attiecibas ar vairākām akita audzētavām Eiropā un arī Krievijā. Un nu jau arī Eiropā ir izveidojušās kvalitatīvas un perspektīvas šīs šķirnes līnijas.
Akita inu- suns:
Ilgu laiku akitas oficiālais nosaukums bija “akita inu” – “Inu”- japāņu valodā nozīmē suns. Taču neviens japānis šādi nesauc savu suni. Ja vēlaties Japānā iegādāties akita kucēnu, tad labāk vaicāt pēc “akita – ken”. “Ken” japāniski arī nozīmē suns , bet tieši tā šo šķirni sauc Japānā.
Līdz pat šodienai Japānā akitu uzskata par veiksmes un pārticības simbolu. Akitas statuetes joprojām ir tradicionāla dāvana, ko japāņi dāvina jaundzimušā vecākiem. Bieži akita attēlus un statuetes dāvina arī sasirgušajiem - tā vēlot drīzu izveseļošanos. Japāņi tic, ka akitas kucēns ģimenē spēj radīt brīnumu, nodrošina saticību, labklājību un veiksmi.
Daudzi audzētāji un suņu mīļotāji izvēlas akitu tāpēc, ka ir aizrāvušies ar Japānas kultūru un Japānas sporta veidiem. Interesanti, ka tieši akitu bieži izvēlas cīņas sporta veidu piekritēji. Savukārt citi, kam tuva ir austrumu kultūra un vēsture iegādājas akita kucēnu tieši tāpat kā būtu iegādājušies mākslas priekšmetus. Viņi vēlas mājās kaut ko no šīs tālās un noslēpumainās zemes – Japānas.
Akita patiešām ir ļoti īpašs suns. Japāņi tiem droši uztic bērnus un uzskata, ka akita var būt uzticama bērnu aukle. Akita ļoti pieķeras savam saimniekam un ģimenei. Akitas intelekts, drosme, nosvērtība padara to līdzīgu īstenam austrumu kareivim - līdzsvarotam, pacietīgam, vienmēr gatavam mesties cīņā, ja tiem, kas tam ir dārgi nepieciešama aizstāvība.
© 2019 Amber Yule